Otrā pasaules kara laikā, kad valsts no visām pusēm bija apjozta ar profašistiskiem režīmiem, un tai bija kopējas robežas ar hitlerisko Vāciju, Šveice izsniedza karaklausībai pakļautajiem pilsoņiem kaujas ieročus. Visa valsts bija it kā iesaukta aktīvajā armijā, turpinot strādāt rūpnīcās, birojos vai fermeru saimniecībās. Reālam militāram dienestam bija pakļautas tikai mobilās kaujas vienības pierobežas rajonos un kalnos.
Tieši tajā laikā parlamenta ievēlētais armijas komandieris Gūze izstrādāja vēlāk realizēto plānu par armijas noliktavu, kā arī pretgaisa aizsardzības objektu būvniecību Sanktmoricas, Gothardas un Glarusas apkaimes kalnu masīvu pašos dziļumos.
Ģimenes kopš kara laikiem joprojām drēbju un sienas skapjos līdzās uniformai un kara mugursomai glabā ieročus. Jāpiebilst, ka tiesības dienēt armijā, tāpat kā policijā, ir tikai Šveices pilsoņiem.
Karaklausībai pakļautajiem šveiciešiem atkarībā no karaspēku veida jāvelta papildu apmācībām no 180 līdz 270 stundām gadā. Militāro apmācību laikā dzimtenes aizstāvjiem tiek saglabāti līdz 80 % no algas un, protams, darbavieta. Kareivis saņem no armijas algu līdz 6 dolāriem dienā, virsnieks — līdz 8,5 dolāriem.
Jāpiebilst, ka līdzās kalnu slēpošanai šaušana valstī skaitās tautas sporta veids. Citādi nemaz nevar būt, ja valstī ir 270 tūkstoši rezervistu un 120 tūkstoši aktīvo militāro poliču. Dienesta laikā viņiem jāuzrāda kareivja grāmatiņa par veiktajām šaušanas nodarbībām un to rezultātiem. Šaušana ir svēta lieta, tā ir tradīcija, kas konservatīvajā Šveicē nav mainījusies gadu simtiem. Nelielas kopienas administrācija var neatrast nepieciešamo naudu ceļu remontam, toties izvirza lepno Vilhelma Tella pēcteču balsošanai jaunas šautuves būvniecības vai vecās modernizācijas projektus un gūst to atbalstu. Pa visu miermīlīgāko Eiropas valsti ir izkaisītas tūkstošiem lielāku un mazāku šautuvju. Nacionālās un reģionālās šaušanas sacīkstes ar pistoli vai šauteni vienmēr ir tautas kupli apmeklētas.